Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs intervijā Maskavas radiostacijai „Eho Moskvi” atbildējis gan uz ārpolitiskajiem jautājumiem, gan arī par to, kā atklāšana par savu netradicionālo seksuālo orientāciju mainījusi viņa dzīvi.
Par savu orientāciju Rinkēvičs atklāja 2014. gada novembrī mikroblogošanas vietnē „Twitter”, tas notika pirms četriem gadiem, un Latvijā tā vairs nav nekāda īpaša sensācija. Tomēr mūsu lielās kaimiņzemes Krievijas radioklausītājus tas joprojām interesē, vēl jo vairāk tāpēc, ka Krievijā ir pat bīstami publiski atzīties par savu netradicionālo seksuālo orientāciju. Intervijā vienam no nedaudzajiem no Kremļa neatkarīgajiem Krievijas medijiem radio „Eho Moskvi” Rinkēvičs atbildēja uz žurnālista jautājumiem, kas skar viņa intīmo dzīvi.
– Krievijā seksuālo minoritāšu tiesību jautājums ir ļoti sasāpējis. Mūsu valstī (Krievijā) pat var dabūt naudas sodu par to, ka pasakāt, ka būt homoseksuālam ir normāli. Jūs esat pirmais Latvijas ministrs, kurš atklāti pavēstījis par savu netradicionālo seksuālo orientāciju. Kas jūs pamudināja spert šādu soli?
– Tam jau ir sena, četrus gadus ilga vēsture. Katram cilvēkam reiz pienāk brīdis, kad viņš aizdomājas, kāpēc kaut ko slēpt vai nepateikt līdz galam, vēl jo vairāk, ja tu dzīvo brīvā sabiedrībā. Jā, sapratu, kas tas radīs neviennozīmīgu reakciju.
Bet pirmām kārtām tas bija vajadzīgs man pašam. Un tas bija arī tāds signāls, grūdiens visai mūsu sabiedrībai. Un tagad jaunajā Saeimā ir ievēlēti divi deputāti ar netradicionālu seksuālu orientāciju. Uzskatu, ka pat tad, ja mūsu sabiedrībā nav viennozīmīga attieksme pret šo jautājumu, cilvēki tomēr novērtē politiķu, mākslinieku, aktieru darbu, mazāk domājot par to, ko viņš vai viņa (mājās) dara… Tagad, kad jau pagājis salīdzinoši ilgs laika periods, domāju, ka to vajadzēja darīt kaut kā savādāk… skaistāk.
– Kā to domājat?
– Ar lielāku publicitāti. Uzskatu, ka Latvijas cilvēku attieksme mainās ļoti, ļoti lēni. Bet uz labo pusi – atvērtību, ka seksuālā orientācija jau neko sliktu nepadara. Pie mums vēl ir ļoti daudz politisko debašu par partnerattiecību regulējumu. Ne visi parlamentā to atbalsta. Vairākums gan, domāju, pret to neiestājas. Ja paskatāmies uz laika periodu kopš 2005. gada, kad Rīgā notika pirmais praids, kuru apsargāja policija un kur bija ļoti rupja pretreakcija, tad tagad attieksme ir mainījusies. Šogad jūnijā, kad Rīgā notika Baltijas praids, kurā piedalījās daudz cilvēku, pret to praktiski neviens neprotestēja, nebija “pret” manifestācijas. Tas liecina par to, ka sabiedrība var mainīties. Visiem jābūt cilvēkiem, kuri ar savu piemēru parāda to, ka var sadzīvot ar citiem pat tad, ja jums ir pretēji uzskati.
– Vai jums ir recepte, kā samērā konservatīvu postpadomju sabiedrību var noskaņot būt tolerantākai? Ko jūs teiktu Krievijas radioklausītājiem?
– Katram ir sava recepte. Bet pirmām kārtām nevajadzētu oficiālā, politiskā līmenī šādus jautājumus pasniegt negatīvā gaismā. Pie mums, piemēram, tas notika 2006. gadā, kad Satversmē noteicām, ka laulība ir tikai starp sievieti un vīrieti. Šo jautājumu daudzi politiķi ekspluatēja, lai iegūtu atbalsta punktus vēlēšanās.
Tai pašā laikā redzu, ka lēnām, bet politiskā retorika mainās, sabiedrības attieksme mainās, un tas ir pozitīvi. Šajos jautājumos vienas labas receptes nebūs. Katra sabiedrība ir unikāla, un tas jāņem vērā, lai, piemēram, izbeigtu kādus politiskus izlēcienus, sakt pieņemt (atšķirīgo)…
Otrām kārtām, palīdzēja tiesu vara. Jo tad, kad Rīgas domes aizliedza praidu, mūsu administratīvās tiesas iestājās par vārda brīvību un atcēla domes aizliegumus. Domāju, ka mūs sagaida interesanti jautājumi, kuri būs jārisina ne tikai parlamentam, bet arī tiesām.
Autors: jauns.lv